‘‘Kathañca, bhikkhave, kabaḷīkāro āhāro daṭṭhabbo? Seyyathāpi, bhikkhave, dve jāyampatikā [jayampatikā (sī. pī.) ṭīkā oloketabbā] parittaṃ sambalaṃ ādāya kantāramaggaṃ paṭipajjeyyuṃ. Tesamassa ekaputtako piyo manāpo. Atha kho tesaṃ, bhikkhave, dvinnaṃ jāyampatikānaṃ kantāragatānaṃ yā parittā sambalamattā, sā parikkhayaṃ pariyādānaṃ gaccheyya. Siyā ca nesaṃ kantārāvaseso anatiṇṇo. Atha kho tesaṃ, bhikkhave, dvinnaṃ jāyampatikānaṃ evamassa – ‘amhākaṃ kho yā parittā sambalamattā sā parikkhīṇā pariyādiṇṇā [pariyādinnā (syā. kaṃ.)]. Atthi cāyaṃ kantārāvaseso anittiṇṇo [anitthiṇṇo (syā. kaṃ.), anatiṇṇo (ka.)]. Yaṃnūna mayaṃ imaṃ ekaputtakaṃ piyaṃ manāpaṃ vadhitvā vallūrañca soṇḍikañca karitvā puttamaṃsāni khādantā evaṃ taṃ kantārāvasesaṃ nitthareyyāma, mā sabbeva tayo vinassimhā’ti. Atha kho te, bhikkhave, dve jāyampatikā taṃ ekaputtakaṃ piyaṃ manāpaṃ vadhitvā vallūrañca soṇḍikañca karitvā puttamaṃsāni khādantā evaṃ taṃ kantārāvasesaṃ nitthareyyuṃ. Te puttamaṃsāni ceva khādeyyuṃ, ure ca paṭipiseyyuṃ – ‘kahaṃ, ekaputtaka, kahaṃ, ekaputtakā’ti.
‘‘Kathañca, bhikkhave, kabaḷīkāro āhāro daṭṭhabbo?
3.수행승들이여, 물질의 자양이란 어떻게 여겨져야 되는가?
4.“비구들이여, 그러면 덩어리진 [먹는] 음식은 무엇과 같다고 봐야 하는가?
Seyyathāpi, bhikkhave, dve jāyampatikā [jayampatikā (sī. pī.) ṭīkā oloketabbā] parittaṃ sambalaṃ ādāya kantāramaggaṃ paṭipajjeyyuṃ.
4.수행승들이여, 예를 들면, 두 사람의 부부가 적은 양식만을 가지고 황야의 길을 나섰는데,
비구들이여, 예를 들면 남편과 아내 두 사람이 적은 양식만을 가지고 사막의 길을 떠났다 하자.
Tesamassa ekaputtako piyo manāpo.
그들에게는 사랑스럽고 귀한 아들이 있었다.
그들에게는 사랑스럽고 소중한 외동아들이 있었다.
Atha kho tesaṃ, bhikkhave, dvinnaṃ jāyampatikānaṃ kantāragatānaṃ yā parittā sambalamattā, sā parikkhayaṃ pariyādānaṃ gaccheyya.
그런데 수행승들이여, 그 두 사람의 부부가 황야를 지날 때 갖고 있던 적은 양식이 다 떨어져버렸는데도,
비구들이여, 그런데 남편과 아내 두 사람이 사막의 길을 떠나서 그 적은 양식이 다 떠러져버리고 다 소비되어버렸지만,
Siyā ca nesaṃ kantārāvaseso anatiṇṇo.
그들은 아직 황야를 빠져나오지 못했다.
아직 사막은 남아있고 끝에 도달하지 못햇다.
Atha kho tesaṃ, bhikkhave, dvinnaṃ jāyampatikānaṃ evamassa –
5.그때 수행승들이여, 그 두 사람의 부부는 이와 같이 생각했다. –
비구들이여, 그러자 남편과 아내 두 사람에게 이런 생각이 들었다. –
‘amhākaṃ kho yā parittā sambalamattā sā parikkhīṇā pariyādiṇṇā [pariyādinnā (syā. kaṃ.)].
‘황야를 지날 때 갖고 있던 적은 양식이 다 떨어져버렸는데도,
‘우리들의 적은 양식이 다 떠러져버리고 다 소비되어버렸지만,
Atthi cāyaṃ kantārāvaseso anittiṇṇo [anitthiṇṇo (syā. kaṃ.), anatiṇṇo (ka.)].
그들은 아직 황야를 빠져나오지 못했다.
아직 사막은 남아있고 끝에 도달하지 못햇다.
Yaṃnūna mayaṃ imaṃ ekaputtakaṃ piyaṃ manāpaṃ vadhitvā vallūrañca soṇḍikañca karitvā puttamaṃsāni khādantā evaṃ taṃ kantārāvasesaṃ nitthareyyāma, mā sabbeva tayo vinassimhā’ti.
우리 모두가 죽지 않기 위해서는 귀한 아들을 죽여서 말린 고기나 꼬챙이에 꿴 고기를 만들어 아들의 고기를 먹으면서 황야를 빠져나가는 것이 어떨까?’라고.
그러니 우리는 이 외동아들이 사랑스럽고 소중하지만 이를 잡아서 육표를 만들고 꼬치에 꿰어 구워서 아들의 고기를 먹으면서 아직 남아 있는 사막을 건너야 하지 않을까? 우리 셋 모두 다 죽어서는 안되니까.’라고.
Atha kho te, bhikkhave, dve jāyampatikā taṃ ekaputtakaṃ piyaṃ manāpaṃ vadhitvā vallūrañca soṇḍikañca karitvā puttamaṃsāni khādantā evaṃ taṃ kantārāvasesaṃ nitthareyyuṃ.
7.그래서 수행승들이여, 그 두 사람의 부부는 황야를 빠져나오기 위해 귀한 아들을 죽여서 말린 고기나 꼬챙이에 꿴 고기를 만들어,
비구들이여, 그러자 남편과 아내 두 사람은 외동아들이 사랑스럽고 소중하지만 그 아이를 잡아서 육표를 만들고 꼬치에 꿰어 구워서 아들의 고기를 먹으면서 아직 남아 있는 사막을 건널 것이다.
Te puttamaṃsāni ceva khādeyyuṃ, ure ca paṭipiseyyuṃ –
그 아들의 고기를 먹으면서, 가슴을 후려쳤을 것이다. –
그들은 아들의 고기를 먹으면서 가슴을 치며 울 것이다. –
‘kahaṃ, ekaputtaka, kahaṃ, ekaputtakā’ti.
‘외아들아, 어디에 있니? 외아들아, 어디에 있니?’라고.
‘외아들아, 너는 어디에 있니! 외아들아, 너는 어디에 있니!’라고 하면서.