|
AI. M147 라훌라 교계 작은 經
Majjhima Nikāya uparipaṇṇāsapāḷi 5. saḷāyatanavaggo 5. cūḷarāhulovādasuttaṃ
중간 길이 니까야, 후반 오십 빠알리, 5. 여섯 들어감 품, 5. 라훌라 교계 작은 經.
evaṃ me sutaṃ —
ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme.
이와 같이 나는 들었다.
한때 세존께서는 사왓티에 있는 제따 숲의 아나타삔디까(祇樹給孤独園) 정사에 머무셨다.
atha kho bhagavato rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi —
“paripakkā kho rāhulassa vimuttiparipācanīyā dhammā.
yaṃnūnāhaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vineyyan”ti.
그때 (버리고 간, 물러 난) 隱居의 세존에게 이와 같은 마음의 사유가 일어났다.
'실로 라훌라에게 해탈을 성숙시키는 법들이 성숙되었다,
이것을 실로 내가, 라훌라를 더 높은 번뇌들의 소멸에서 떠나게 하리라.*'이라고.
* vineyyaṃ은 vineti의
동사: 1인칭 단수 희구법(opt); (나는) 이끌리라. / 떠나게 하리라.
명사류: 미래 수동 분사 남성 단수 대격: 이끌려 지게 되는 (그를)
[tassa saññagge ṭhitassa evaṃ hoti —
‘ cetayamānassa me pāpiyo, acetayamānassa me seyyo.
ahañceva kho pana ceteyyaṃ, abhisaṅkhareyyaṃ,
imā ca me saññā nirujjheyyuṃ, aññā ca oḷārikā saññā uppajjeyyuṃ;
yaṃnūnāhaṃ na ceva ceteyyaṃ na ca abhisaṅkhareyyan ’ti.
想 정점에서 머무는 그에게 이와 같음이 있다.
' 의도하고 있는 나에게 더 나쁘다, 의도하지 않고 있는 나에게 더 좋다.
만약 내가 실로 의도하고, 반복해서 형성하면
나의 想들은 소멸하게 될 것이라도, 다른 거친 想들은 일어날 것이다.
이것을 실로 내가, 의도하지 않고 반복해서 형성하지 않으리라. '라고.]
atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi.
sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi —
그 당시 세존께서는 오전에 (가사를) 입으시고 가사와 발우를 지니시고
사왓티로 탁발하기 위해 들어가셨다.
사왓티에서 걸식을 다니시고서 식사 후 걸식에서 돌아오셔서 라훌라 존자를 부르셨다.
“gaṇhāhi, rāhula, nisīdanaṃ; yena andhavanaṃ tenupasaṅkamissāma divāvihārāyā”ti.
“evaṃ, bhante”ti kho āyasmā rāhulo bhagavato paṭissutvā
nisīdanaṃ ādāya bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhi.
라훌라여, 좌구를 챙겨라. 안다(*어두운/장님) 숲으로 낮 동안 머묾을 위해 우리가 갈 것이다.
'예, 세존이시여.'라고 라훌라 존자는 세존에게 응답하고서
좌구를 챙기고 세존을 뒤 따라 뒤 따라 따라갔다.
tena kho pana samayena anekāni devatāsahassāni bhagavantaṃ anubandhāni honti —
“ajja bhagavā āyasmantaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vinessatī”ti.
그때 많은 세존을 따라 가는 천 명의 신들이 (이와 같이) 있었다.
'오늘 세존께서는 라훌라 존자를 더 높은 번뇌들의 소멸에서 떠나게 하리라.'라고.
atha kho bhagavā andhavanaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi.
āyasmāpi kho rāhulo bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.
ekamantaṃ nisinnaṃ kho āyasmantaṃ rāhulaṃ bhagavā etadavoca —
그때 세존께서는 안다 숲에 들어가셔서 어떤 나무 아래 마련된 자리에 앉으셨다.
한쪽에 앉은 라훌라 존자에게 세존께서는 이와 같이 말씀하셨다.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhu niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante ”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
라훌라여, 어떻게 생각하는가? 눈(眼)은 항상 한가 아니면 무상한가? 무상합니다, 세존이시여.
무상한 것은 괴로움인가 아니면 즐거움인가? 괴로움입니다, 세존이시여.
무상하고 괴롭고 변하는 법(성질)을 (다음과 같이) 지켜보는 것은 가능한 것인가?
'이것은 나의 것, 이것은 나, 이것은 나의 자아이다.'라고. 진실로 그것은 그렇지 않습니다, 세존이시여.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, rūpā niccā vā aniccā vā”ti? “aniccā, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhuviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhusamphasso nicco vā anicco vā”ti? “anicco, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
* 여기까지 眼에 이어서 이하 色들, 眼識, 眼觸, '眼觸을 반연하여 생겨난'으로 이어진다.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, yamidaṃ {yampidaṃ (sī. ka.)} cakkhusamphassapaccayā uppajjati
vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
라훌라여, 어떻게 생각하는가? 眼觸을 반연하여 생겨난
受에 속하는 것, 想에 속하는 것, 行에 속하는 것, 識에 속하는 것은*
항상 한가 아니면 무상한가? 무상합니다, 세존이시여.
무상한 것은 괴로움인가 아니면 즐거움인가? 괴로움입니다, 세존이시여.
무상하고 괴롭고 변하는 법(성질)을 (다음과 같이) 지켜보는 것은 가능한 것인가?
'이것은 나의 것, 이것은 나, 이것은 나의 자아이다.'라고. 진실로 그것은 그렇지 않습니다, 세존이시여.
* 觸을 반연하여 생겨난 受想行識이라는 표현이 나오는 유일한 경문으로 생각된다.
비슷한 경문은
[idha, bhikkhave, bhikkhu vivicceva kāmehi ... pe ... paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati.
비구들이여, 여기 비구는 감각적 욕망들을 완전히 떨쳐버리고 해로운 법[不善法]들을 떨쳐버린 뒤 … 초선에 들어 머문다.
so yadeva tattha hoti rūpagataṃ vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ,
그는 거기서 일어나는 물질이건 느낌이건 인식이건 심리현상들이건 알음알이건,
te dhamme aniccato dukkhato rogato gaṇḍato sallato aghato ābādhato
parato palokato suññato anattato samanupassati.
그 모든 법들을 무상하다고 괴로움이라고 병이라고 종기라고 화살이라고 재난이라고
질병이라고 남[他]이라고 부서지기 마련인 것이라고 공한 것이라고 무아라고 바르게 관찰한다.]과
[ye ca paṭhame jhāne dhammā
초선에는
vitakko ca vicāro ca pīti ca sukhañca cittekaggatā ca,
일으킨 생각[尋]과 지속적 고찰[伺], 희열[喜], 행복[樂], 마음이 한 끝에 집중됨[心一境性],
phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ
감각접촉[觸], 느낌[受], 인식[想], 의도[思], 마음[心]]이 있고
[도반들이여, 만약 다른 이들이 그 비구를 욕하고, 비난하고, 화내게 하고, 괴롭힌다면,
그는 이렇게 알아야 한다 -
'나에게 이 귀의 접촉(*sotasamphassajā)으로 인한 고통스러운 느낌이 일어났다.
그것은 조건에 의한 것이지, 무조건적인 것이 아니다.
무엇을 조건으로 하는가?
접촉을 조건으로 한다.' 그는 그 접촉도 무상하다고 본다, 느낌도 무상하다고 본다,
지각도 무상하다고 본다, 행도 무상하다고 본다, 식도 무상하다고 본다.
그의 마음은 요소의 대상에 집중되고, 맑아지고, 안정되고, 해탈한다.(*adhimuccati)
kiṃ paṭicca? phassaṃ paṭicca’.
so {sopikho (syā.), sopi (ka.)} phasso aniccoti passati, vedanā aniccāti passati,
saññā aniccāti passati, saṅkhārā aniccāti passati, viññāṇaṃ aniccanti passati.
tassa dhātārammaṇameva cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.
觸, 受, 想, 行, 識을 무상하다.'라고 본다.
(이와 같이 보는) 그의, 界(dhātu)를 대상으로 하는
心은 (대상을) 확정한다(*adhimuccati), 확고하게 선다, 편안하게 앉는다, 확 뛰어든다.
…
ajjhattiko ceva, āvuso, mano aparibhinno hoti, bāhirā ca dhammā āpāthaṃ āgacchanti,
no ca tajjo samannāhāro hoti, neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti.
벗이여, 자신에 속하는 (眼~) 意가 온전하고 밖의 (色~) 法들이 영역에 들어올 때에도,
그에 상응하는 지속적인 주의(집중)가 없으면(/있는 경우에는 tajjo ca samannāhāro hoti.)
그에 상응하는 (眼~意)識의 몫이 나타나지 않는다.
(/나타난다. evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. )
yaṃ tathābhūtassa rūpaṃ taṃ rūpupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati,
yā tathābhūtassa vedanā sā vedanupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati,
yā tathābhūtassa saññā sā saññupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati,
ye tathābhūtassa saṅkhārā te saṅkhārupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchanti,
yaṃ tathābhūtassa viññāṇaṃ taṃ viññāṇupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati.
그와 같이 생긴 것 중에서 물질인 것은 … , 느낌인 것은 … , 인상인 것은 … ,
형성들인 것은 … , 인식인 것은 인식취온에 취합됩니다.]
이상의 경문들을 참고하면
rūpagataṃ vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ의 gata는
色受想行識-蘊 saṅgahaṃ gacchanti라는 의미 -취합 된- 으로 읽을 수 있다.
즉 욕계라면 12처(6內外)에서 생겨난 법들(66법)은 모두 5蘊-界로 수렴되고 취합 된다.
위 색계(무색계)와 유사하게 본경의 욕계에서도 根(門)을 통하여 境이 들어오면
이 둘을 반연하여 識이 생겨나고 根境識 삼사화합이 觸이라고 한다.
그런데 삼사화합의 觸과 거의 같은 모습의 '根에 대한 觸'이 생겨나는 것 같다.
그것이 욕계에 어울리는 無明觸인 6處觸(channaṃ phassāyatanānaṃ)이다.
[Yato kho, āvuso, bhikkhu channaṃ phassāyatanānaṃ
samudayañca atthaṅgamañca yathābhūtaṃ pajānāti,
ettāvatā kho, āvuso, bhikkhuno dassanaṃ suvisuddhaṃ hotī’’ti.]
이 6處觸을 반연하여(samphassapaccayā uppajjati)
低流(잠재)에서는 본 경과 같이 觸, 受, 想, 行[思], 識[心]이 일어나고 생겨난다.
이러한 잠재(bhavaṅga, 有分)에 의해서 다시 66法의 순서대로
識에 이어서 삼사화합의 觸과 이어서 受, 想, 思, 그리고 또한 12연기에서처럼 愛로 이어지고
그 다음에 取 자리에 해당하는 66의 6尋-6伺 혹은 6界-5蘊(界)로 합류한다.
잠재된 법들의 순서와 현행되는 순서는 일부 다를지라도 같은 구도인 것으로 생각된다.
* 이상 眼 기준의 말씀이시고 이하 耳鼻舌身意를 기준으로 이어진다.
“taṃ kiṃ maññasi rāhula, sotaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante ... pe ...
ghānaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante ... pe ...
jivhā niccā vā aniccā vā”ti? “aniccā, bhante ... pe ...
kāyo nicco vā anicco vā”ti? “anicco, bhante ... pe ...
mano nicco vā anicco vā”ti? “anicco, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ --
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi rāhula, dhammā niccā vā aniccā vā”ti? “aniccā, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi rāhula, manoviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi rāhula, manosamphasso nicco vā anicco vā”ti? “anicco, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
“taṃ kiṃ maññasi, rāhula, yamidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati
vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ, tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “aniccaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “dukkhaṃ, bhante”.
“yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ —
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “no hetaṃ, bhante”.
… 意觸을 반연하여 생겨난
受에 속하는 것, 想에 속하는 것, 行에 속하는 것, 識에 속하는 것은
항상 한가 아니면 무상한가? 무상합니다, 세존이시여.
무상한 것은 괴로움인가 아니면 즐거움인가? 괴로움입니다, 세존이시여.
무상하고 괴롭고 변하는 법(성질)을 (다음과 같이) 지켜보는 것은 가능한 것인가?
'이것은 나의 것, 이것은 나, 이것은 나의 자아이다.'라고. 진실로 그것은 그렇지 않습니다, 세존이시여.
“evaṃ passaṃ, rāhula, sutavā ariyasāvako cakkhusmiṃ {cakkhusmimpi (syā. kaṃ.) evamitaresupi}
nibbindati, rūpesu nibbindati, cakkhuviññāṇe nibbindati, cakkhusamphasse nibbindati,
yamidaṃ cakkhusamphassapaccayā uppajjati
vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati.
라훌라여, 이와 같이 보는 들음이 있는(聲聞) 성스러운 제자는
眼에 대해, 色들에 대해, 眼識에 대해, 眼觸에 대해, 眼觸을 반연하여 생겨난
受에, 想에, 行에, 識에 속하는 것을 싫어한다.
sotasmiṃ nibbindati, saddesu nibbindati ... pe ...,
ghānasmiṃ nibbindati, gandhesu nibbindati...
jivhāya nibbindati, rasesu nibbindati...
kāyasmiṃ nibbindati, phoṭṭhabbesu nibbindati...
manasmiṃ nibbindati, dhammesu nibbindati, manoviññāṇe nibbindati, manosamphasse nibbindati,
yamidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati
vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati.
耳에 대해, 聲들에 대해 …
鼻에 대해, 香들에 대해 …
舌에 대해, 味들에 대해 …
身에 대해, 触들에 대해 …
意에 대해, 法들에 대해, 意識에 대해, 意觸에 대해, 意觸을 반연하여 생겨난
受에 속하는 것, 想에 속하는 것, 行에 속하는 것, 識에 속하는 것을 싫어한다.
nibbindaṃ virajjati, virāgā vimuccati. vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti.
‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānātī”ti.
싫어하여 물들지 않는다(脫色). 脫色(離貪)하여 풀려난다.
풀려남에 대해서 풀렸다(解脫)라는 앎이 있다.
'태어남은 다했다, 범행을 살았다, 할 것은 다했다.
더 이상 이러한 상태로는 없다'라고 확연히 안다.'라고.
idamavoca bhagavā. attamano āyasmā rāhulo bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne āyasmato rāhulassa anupādāya āsavehi cittaṃ vimucci.
세존께서는 이와 같이 설하셨다.
라훌라 존자는 흡족한 마음으로 세존의 말씀을 크게 기뻐하였다.
이 설명이 설해지고 있을 때 라훌라 존자의 마음이 취착하지 않고서 번뇌들로부터 해탈했다.
tāsañca anekānaṃ devatāsahassānaṃ virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi —
‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ sabbaṃ taṃ nirodhadhamman”ti.
그리고 그들 수많은 천 명의 신들의 티 없고 때 없는 法眼이 생겨났다.
'무엇이든 생겨나는 法(性)은 모두 사라지는 법(성)이다.'라고.
cūḷarāhulovādasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ. 다섯 번째(M147) 라훌라 교계 작은 經이 끝났다.